Tev jādzīvo…
Viņš bija tikai daļa no patērētājsabiedrības, viņš klausija visām pavēlēm, ko pavēlnieki pavēlēja. Viņs bija laimīgs nedomāt. Domāšana bija kriminālnoziegums, par neatļautu domāšanu draudēja mūža ilguma sabiedriskais darbs polietilēna maisiņu otreizējas pārstrādes rupnīcā, kur tie tika parstrādāti bernu rotaļlietās.
Bezbēdīgi svilpodams Ramstein gabalu “America” viņš devās mājup no darba ātro uzkodu rūpnīcā, kur strādāja par “nakotnes sviestmaižu bez maizes” pārdošanas menedžeri. Mājupceļš viņu veda gan 10 joslu ielu, kas stiepās 10 kilometru garumā un kuru ikdienā izmantoja 10 triljoni vieglo automašīnu un aptuveni tāds pats daudzums kravas automašīnu. Laikā, kad satiksmes intensitāte sasniedza kulmināciju, uz ielas redzamība samazinājās līdz līdz līmenim, kāds parasti novērojams ļoti agri vasaras rītos ieplakās, kad migla ir tik bieza, ka liekas to var paņemt rokās. Šajā gadījumā tas bija smogs, ko pie vēlēšanās varēja paņemt rokās. Arī šobrīd, kad viņš devas mājup no smoga varēja velt smogavīru, tadēļ viņš neredzēja lielos stendus brauktuves malā, kas deva pavēles, bet viņš zināja, ko tie vēsta. Tagad modē bija pavēle - “TEV JĀDZĪVO ZAĻI!”.
Jā, starp citu, viņa organisms, bija tā pielāgojies šiem “paņem smogu rokā” apstākļiem, ka viņš tāpat bezbēdīgi svilpodams, jau slēdza vaļā sava dzīvokļa durvis, un nekas neliecināja par apgrūtinatu elpošanu. Viņš dzīvoja 17 stāvu jaunajā projektā, kas pilnībā bija būvēts no kosmiskās plastmasas, 10 stāvā ar skatu uz domāšanas indikātoru rūpnīcu. Tiešī ar tur ražotajiem indikātoriem arī bija aprīkots viņa dzīvoklis, gluži kā dūmu detektori un skābekļa līmeņa mērītāji tie bija izvietoti visas telpās.
Ienācis dzīvoklī viņš nometa savu menedžera virsvalku uz vienreizējās lietošanas dīvana, pats apsēdās blakus, no portfeļa izņēma vienu nakotnes sviestmaizi bez maizes un… Ieslēdza TV. TV bija vienīgais veids, kā sevi nodarbināt pēc darba, kopš domāšanas aizlieguma. TV rādīja pavēles. Lielākā daļa bija modīgās “tev jadzīvo zaļi!” pavēles, bet bija arī citas, kas pavēlēja pirkt tādu vai savadāku skuvekli kājām, iegādāties priekšapmaksas skābekļa karti utt. Viņš iekodās nākotnes sviestmaizē bez maizes tajā mirklī, kad sākās kārtējā modīgā pavēle. Lūk, ko tā vēstija.
Patērētāj, klausies uzmanīgi, mes, tavi pavēlnieki, tev pavēlam turpmāk bez ierunām lietot tikai papīra iepirkumu maisiņus. Atceries, šī ir pavēle, kas nav apspriežama.
Tas likās gana pārliecinoši, kaut vai tāpēc, ka tā bija pavēle un domāt bija aizliegts. Viņš vēlreiz iekodās savā nakotnes sviestmaizē bez maizes. Tajā mirklī sākās jauna pavēle. Lūk, ko vēstija šī pavēle.
Patērētāj, klausies uzmanīgi, mēs, tavi pavēlnieki, tev pavēlam nemaksāt par kartona kārbām un pirkt veļas pulveri tikai un vienīgi ekonomiskajā plastmasas iepakojumā. Atceries, šī ir pavēle, kas nav apspriežama.
Lēnām košļādams savas vakariņas viņš turpināja sēdēt uz vienreizējās lietošanas dīvāna, bet vairs nespēja koncentrēties pavēlēm, ko deva TV. Viņš jutās dīvaini apstulbis, kaut kas bija laupijis laimi, viņš aizvera acis un atgūlas. No tumsas iznira kaut kādas aprises, nesaprota forma viņam tuvojās, līdz pēkšņi apžilbinot viņa aizvērtās acis pārvērtās neona izkārtnē. Neona burti vēstija - “pretruna pavēles”. Tajā mirklī atskanēja spalga skaņa, kas ieurbās viņa smadzenēs. Viņš atvēra acis. Skaņas avots bija domāšanas indikātors, kurš vienlaicīgi ar pīkstēšanu ziņu par domāšanas aizlieguma pārkāpumu nosūtija uz galveno Domāšanas Pārkāpumu Izmekēšanas un Soda Biroju.
Viņš sprata, ka tās ir beigas, visa atlikusī dzīve būs jāpavada polietilēna maisiņu pārstrādes rūpnīcā, bet vēl sāpīgaka bija sajūta, ka viņš bija pārkapis likumu. Bija jārīkojas kā vīram, kamēr biroja cilvēki vēl nebija ieradušies viņu apcietināt, jāmirst vispazemojošākajā iespējamajā nāve. Viņš piegaja pie loga un paverās uz 10 joslu ielu. Tur tā bija, oranžā atkritumu izvedēju automašīna, kas lenām tuvojās. Viņš metās āra pa durvīm… Lifts. Iela. Viena josla, otra, trešā…
Atkritumu izvedēju automašīna strauji nobremzēja, neizslēdzot dzineju no tās izrapās ļoti dusmīgs šoferis. Zem mašīnas riteņiem asins peļķē gulēja ķermenis, galva bija pilnība saplacinata.
“Sasodītais muļķis, es nezinu, kam jānotiek, lai cilveks gribētu mirt tik pazemojošā veidā” , teica šoferis savam asistentam, kas neizkapis no mašīnas notiekošo vēroja pa atverto logu, muļķīgi smaidija un nemitīgi, piekrītoši māja ar galvu.
