Sodien iekrita e-pastā informācija, ka ir izsludināti darbu iesmniegšanas datumi 2008 gada Salomon Snowboards Artwork konkursam, proti, darbus var iesniegt no 7. janvāra līdz 29. februārim.
Neskatoties uz “man nav laika” šogad grasos startēt, pamēramies krāninņiem?
Kaut kad pavasarī kopā ar Brainbox pictures komandu uztaījām filmiņu Only Pair Of Us, sākotneji Ahūnam, bet tad atrādījām vēl šur tur. Bet nupat pavisam netīšām internetā uzgāju, ka tā esot arī radīta kaut kādā pasākumā ar nosaukumu Go See Your Neighbour. Interesanti, kur vēl?
Nav jau tā, ka man būtu žēl, vienīgi nedaudz bēdīgi, ka neviens pat nemēģina painformēt… Lūk, arī filma.
Ir foršas filmas un ir sūdīgas fimas, tā ir tāda pilnīgi primitīva katra subjekta klasifikācija, kas nenoliedzami arī ir vienīgā un pareizā, protams, ja to nemēģina varmācīgā kārtā uzspiest citiem kā dogmu, pilinot acīs krasas šķīdinātāju, bet man gribetos teikt, ka pastāv kas tads, kas stāv pāri šai melnā un balta padarīšanai, proti, kadri- ārpus telpas un laika. Lai būtu saprotams, ar to es saprotu kadrus, kas saglabājas atmiņā neatkarīgi no pašas filmas.
Kāpēc es vispār par to runāju? Tāpēc, ka tieši šodien, nezinu kādu apstākļu sakritības dēļ, par vienu tādu atcerēj, nē - es to noskatījos , savā galvā, visā krāšņumā. Vai atceraties filmu “Lost Highway”? Stulbs jautājums, runājam galu galā par sava veida ikonu, kaut, par pašu filmu neteikšu ne vārda, jo tas šajā gadījumā mūs neinteresē, mēs atrodamies pāri tam visam. Nu jau pavisam drīz, būšu nonacis pie tā, kādēļ vispār es te kaut ko pašlaik rakstu.
Vai atceraties kadru, kad Pīts Deitons pirmo reizi ieraudzija Alisi. Apkārt eļļa un motori, viņš viss nosvīdis un netīrs, bet te pekšņi pa vidu visai rutīnai parādas viņa- mirdzoši blonda, un aizkadrā Lou Reeds dzied…
This magic moment
So different and so new
Was like any other
Until I met you
And then it happened
It took me by suprise
I knew that you felt it too
I could see it by the look in your eyes
…
Mērkaķītis brauca autobusā un ar kreiso roku zīmēja banānus savā skiču grāmatā, līdz attapās, ka lapas beigušās un nav vairs neviena balta neaizpildīta laukuma pat banāna miziņai. Autobusā izdzisa gaisma, pieklusa slāvu radio un atvērās durvis, aiz kurām zeltītā gaismā mirdzēja galvaspilsētas pilnība. Mērkaķītis izjuta neaprakstamu atvieglojumu- trīs soļi līdz veikalam un rokā būs jauna skiču gramata. Būs banāni- lieli un mazi. Manevrēdams starp pārticībā dzīvojošu kažokādās tērptu dāmu lielajām viltotajām DG somām viņš ātri pārvietojās pa smalkā veikala gaiteņiem, strauji tuvojoties savam sapnim, bet, ak vai, kur ir skiču grāmatas? Nošu grāmatas, rūtiņu burtnīcas, līniju un rombu, bet ar ar tīrām, baltam lapām nevienas. Nav pamata satraukumam, viņš nodomāja, pa ceļam vēl ir vismaz četri grāmatu veikali, kur noteikti jābūt meklētajam. Tā mērkaķītis, satraukumam atvien pieaugot, stundu skraidija pa mirdzošajam galvaspilsētas ielām no viena veikala uz otru. Un kā Jūs domājat, ar ko viss beidzās?
Viss beidzās ar to, ka mērkaķītis aiz bedām nopirka banānu un pašapziņai paceļoties nebijušos augstumos pie sevis nodomaja- nevar jau visu vēlēties, labi, ka tā, labi, ka tā.
Mans stāvoklis kļūst labāks, nu jau neskaitot acu mirkšķināšanu spēju arī grozīt galvu pa labi un kreisi 3 kadros. Tiesa ārsti saka, ka mans atlabšanas process būšot ļoti ilgs un grūts. Galvenais esot nepadoties.
Interesanti, kas tev ir kabatā - nodomāja antisociāls subjekts un izvairīdamies no tiešas komunikācijas paskatījās internetā. http://www.faceyourpockets.com
Un kas ir tavās kabatās?
Nu lūk, nepagāja ne nedēļa kopš veco webu aizklapēju ciet, kad pilnīgi netīšām netā uzdūros uz splaša ilustrācijas, kas vispār jau man (un laikam ne tikai) baigi patika, neskatoties uz banālo kļūdu tekstā (AND vietā ANG), kuru gan es zināju, bet visu 2 vai cik tur gadu laikā nesaņēmos izlabot. Uznāca nostļģija. Jāuzzīmē jaunā versija vēl foršāk, bet lai bijušais nepazūd nebūtībā, tīri dokumentācijai…
Mums visiem patīk konkrētība un lietas, kas sauktas īstajos vārdos. Tieši šajā sakarā man ir ieteikums profesiju klasifikatora sastādītājiem - kāpēc nepārdēvēt māksliniekus, AD vai datorgrafiķus reklāmas nozarē par “maukām ar zīmuli”. Tas būtu gana precīzāk, ņemot vērā darba specifiku, kad tiešā mākslinieka apjoms ir 5% no kopējā darba, kur 95% sastāda (ļoti atvainojos par savu necenzēto valodu, bet citadi pateikt nevaru) pišanās, apmierinot klienta visslimākās fantāzījas. Jā, par to tu saņem naudu, bet kur bauda? Turklāt pēc katra šāda darba tevi pārņem kauna un netīrības sajūta, bet tu to norij, un gatavojies jaunam klientam ar domu, ka varbūt šoreiz būs savādāk… Naivais TU.
Lūdzu, cienījamie klasifikatora sastādītāji, nomainiet nosaukumu, lai reklāmas aģentūras var jau sagatavot jaunus darba līgumus, kur lietas tiktu sauktas īstajos vārdos. Jā, nebūtu slikti arī izdalīt katram AD pa krekliņam…
Šodien ”iesaku” sērijā- Malcolm McLaren ar “Paris”.
Patiešām iesaku.
ps. Paldies Mārim, kas iepazīstināja mani ar šo aromātu.
© 2007 Gatis Zebergs
Powered by WordPress
