ZEBERGS UNDRESSED

Sēžu šodien vilcienā, zīmēju vēsā mierā savā moleskīnā, kad jau īsi pirms izkāpšanas netālu kāds pieceļas kājās un sāk rosīties. Reflektīvi paskatos… un tā arī palieku. Mana priekšā stāv tēla no trešīgas zinātniskās fantastikas par postapokaliptisko tēmu un hereifixedit mūvmenta pārstāvja krustojums. Kaklā tam karājas divi fotoaparāti: viens- tipisks spīdīgs 90to gadu ziepītis, otrs- krietni senāks, iespejams pat spoguļkamera. Abi saskočoti kopā milzīgā skoča bumbā. Līdzīgā veidā kaut kas pieskočots pie jostas, bet neredz kas - milzīga skoča bumba. Onkulim zem ziemas jakas pavilktas divas žaketes, katra nākamā garāka par iepriekšējo. Divas šalles: viena- tāda jocīga takā sieviešu ar bumuļiem, otra- Mancester United fanu. Galvā tāda kā pirts cepure, kājās brūnas kurpes ar spiciem purngaliem, kas no vienas vietas nosēti spīdīgām kniedēm. Pie kajām stāv divi spīdīgi plastmasas koferi, drīzāk tādi, kuros filmās naudu transportē, nevis ceļojumu. Bez rokturiem. Rokturu vietā dvaina konstrukcija no brezenta (iespējams par materiālu kļūdos) strēmelēm un striķiem. Un sejā, kas neliecina par trakumu, vai kaut ko tamlīdzīgu- apmierināts smaids.

Es jums teikšu, ļoti izklaidējoši.

Darbs - vilciens - veikals - mājas. Stop. Šoreiz tajā visā ir kas īpašs, vismaz pašlaik man ir tieši tāda. Darbs - vilciens - veikals. Stop. Alus plauktā nedomājot paņemu savus divus tradicionālos Staropramen un dodos uz kasi, bet trešā acs, kaut kur pakausī, pamana ko neparastu. Plaukta pašā stūrī majestātiski savos alumīnija krāsas mēteļos laistās trīs ASAHI - Japan’s No.1 Beer.

Būdams visādu japānisko krāmu cienītajs griežos atpakaļ, lai aplūkotu izstrādājumu vērīgāk. Neraksturīgs mūsu zemei iepakojums, dīvainais tilpums - 0.44l un beigu beigās cena - 56 santīmi, kas nozīmē, ka savus divus Staropramen varu droši iemainīt pret trim spīdīgajiem japāņiem. Skaidra lieta. Kase - durvis - iela. Pa ielu pārvietojos 2cm virs zemes, mani nes kaut kāda bernišķīga jaunatklājuma sajūta, plietilēna maisiņā lepni mirdz mani trīs jaunie labākie japāņu draugi. Viens - divi - trīs. Esmu nost no parasto darbaļaužu iemītajām takām, eju pa sliedēm. Laiks korķēt vaļā, kā atveramo izlemju izmantot atslēgas, kas nav pārāk ērti, tādēļ novietoju 2 atlikušos draugus uz sliedes, bet tad pamanu ko tadu, kas liek man nokauneties- sudrabkrāsas bultu uz melnā korķa, kas runa par iespēju atvērt pudeli vien pagriežot korķi. Kā gan es verēju par ko tādu neiedomāties, galu galā šis alus nāk no zemes, kur suņa funkcijas pilda roboti. Pirmais - otrais - trešais malks. Ir garšigi, iesalains, nedaudz salds, kaut kur atgādina spāņu “Estrella”. Cenšoties noplēst pretīgi obligāto uzlīmi latviešu valodā, kas bojā visu japānisko estētiku, pamanu, ka ASAHI patiesībā ir ražots Krievijā - “Baltika” rūpnīcā. Nākamais malks atsit “Baltika No. 5″, bet tas pāriet. 0.44 tomer ir tilpums, kas ātri izdzerās, palikusi vien 1/4, garša kļūst ūdeņaina, tāpēc dzeru vien ātri arā, kamēr nav sabojājies pavisam. Cauri ir. Tukšā pudele rokāliekas aizdomīgi viegla, rodas aizdomas, ka tā varētu būt izgatavota no kaut kādas ultramodernas kosmiskās plastmasas, lai par to pārliecinātos nolemju rīkoties nelāgi, bet zinātnes vārdā, proti, pudeli sadauzīt. Atrodu piemērotu akmeni un, blākš, situ vienreiz, otrreiz, skaņa liecina, ka pudele tomēr ir no stikla un saplīst, bet stiklu nav, tie paliek ielīmēti polietilēna mētelī. Pie velna, lūk arī iepakojuma funkcionalitāte.
Nu, lūk, sēžu tagad uz sliedes, tukšoju otru draugu un pierakstu šito alus review, lai neaizmirstās. Priekā!

Ps. Lieku šitam alum 5 zvaigznes, kaut vai tāpēc, ka tam tik labi saskan ar manu mīļāko apģērba gabalu.

After several weeks of vote, we are proud and happy to announce the 26 designers selected by the jury: Alejandro Ovalles (Venezuela), Alex Chavot and Monika Krukierek (France), Andre Sanchez (France), Anne-Charlotte Coudreau (France), Bruno Rivera (Bolivia), Carolina Torres (Argentina), Chelsea Jones (Australia), David Criado (Bolivia), Dirk Schaechter (Germany), Emelei Ivansson (Sweden), Eureka Agency (Colombia), Franck Valayer aka TONKY (France), Gatis Zebergs (Latvia), Giulio Iurissevich (Italy), Ivan Apostolski (Serbia), Jean-Joseph Renucci (France), Marko Milin (Serbia), Mathew Prada (Bolivia), Michal Dabrowski (Poland), Pete Rossi (UK), Sergio Alves (Portugal), Sofi Masure aka Fonfek (France), Sylvain Bousseton aka Sinke (France), Thibault Jorge (France), Valentina Brostean (Serbia) and Yanaki (France).

usa by designers

Uzzmēju gabalu priekš USA by DESIGNERS, forši jau būtu tikt grāmatā, kā runa priekškars kritīs kaut kad aprīlī…

Pavisam kluss…

Pēdēja laikā esmu pamanījis dīvainu tendenci, proti, nenobrieduši pusaugu indivīdi ir pasākuši neganti spļaudīties uz ielas.

(Neliela atkāpe, ne pa tēmu, kā saka. Rakstot šī posta virsrakstu es nedaudz apmulsu, jo sapratu, ka īsti nezinu kā pareizi rakstīt “spļaut” vai “špļaut”, iespejams, ka līdz šim es to nekad nebiju rakstījis vispār. Uz ātru roku meklējot atbildi pareizrakstības vārdnīcā- google.com, patiesību izdibināt neizdevās, so, neņemiet ļaunā, ja rakstu nepareizi, man kaut kā tas “š” nevisai.)

Protams, šāda spļaudīsanās ir pastāvējusi vienmēr, un, vairāk vai mazāk, tomēr to ir ietekmējuši attiecīgo laika nogriežņu elki, jeb šoreiz ideāli, kā man labpatikās pilnīgi aplami viņus nodēvēt, piešķirot kaut kam iracionālam pavisam reālu miesu. Ko dara reāls kovbojs, pēc negantas pakaļdzīšanās kādam pabēgušam lopiņam vai lopiņa statusā nonākušam iezemietim? Ha, katram sīkulim skaidrs, sulīgi nospļaujās un noslauka sviedrus no pieres sava netīrā, rūtainā krekla piedurknē. Manos laikos, kad es vēl biju sīkulis un potenciāli ietekmējams tipiņš, šāds ideāls, un šeit es domaju pavisam īstu, ne no TV kastes, noteikti bija patērētāju sabiedrības šoferis, kurš ģērbies džinsa biksēs “Montana” un pasarg, Dievs, džinsa jakā smēķedams draņķīgas, bet bulgāru, cigaretes, graciozi izkāpa no savas smagās mašinas kabīnes, teica “čau, sīkie” un sulīgi nospļāvās. Un, ko darija visi sīkie? Spļaudījās uz velna paraušanu, for sure. 

Tas viss būtu skaidrs, bet, kas tad liek spļaudīties mūsdienu tīnim? Un šeit es nerunāju, par tiem, kam tas gēnos, kopa ar lakotam kurpēm, trīssvītru biksēm un 2l alu “Garais”. Patiešām, kas?

Ha, katram sīkulim skaidrs, Kaspars Kambala, for sure. Ievērtējiet, kas par spēku, kas par harizmu. Tas jums nav bumbiņas kabatā spaidīt.

Šorīt gāju gar Latvijas Republikas Saeimu; baigi smirdēja pēc sūdiem. Māti dabu neapmānīsi.

Pieņemot to, ka viņš nav nedz preču piegādātājs, ne radenieks kādam no personāla, kādēļ vītietis ar spīdīgi skūtu galvu piektdienas rītā ietu uz frizētavu?

Any ideas?

Tikko piereģistrēju twitter akauntu, lai uzzinātu, kas tas tāds ir par modes aksesuāru. Gaidīju, ka tur kaut kas baigi notiks, bet nenotiek, tā arī nesaprotu, kam tas viss vajadzīgs. Jā, ļoti lidzigi man izgāja ar facebook akauntu, arī nesaprotu - kam tas vajadzīgs.

Pie velna, kam tas viss ir vajadzīgs? Katrā ziņā ne tādam antisociālam konservatoram kā man.